Ceļojuma stāsts: Martinikas sala
Par Karību krāsām, cilvēku sirsnību, par to, kā viens eiro var likt justies pieņemtam, kā atpazīt “savējos”, un kāda šī sala man vienmēr paliks atmiņā.
Kā izvēlējāmies Martinikas salu
Par Karību jūras reģionu sapņoju jau kopš bērnības, kad izlasīju “Bagātību salu“, un vismaz vienu reizi mūžā kādu Karību salu es gribēju redzēt savām acīm. Atverot karti Karību jūras reģionā, lielāku un mazāku salu, atsevišķu valstu un aizjūras teritoriju ir vairāki desmiti. Tā kā mums brīvās dienas kļuva zināmas tikai pusotru mēnesi iepriekš, meklēju vieglu nokļūšanu no Eiropas, bez īpašas gatavošanās (piem., vīzas, izziņas, vakcīnas vai medikamenti).
Pakāpeniski izslēdzot citas salas, manā sarakstā palika divas: Martinika un Gvadelupa. Abas divas Francijas aizjūras teritorijas ar tiešajiem reisiem no Parīzes. Dēļ tā, ka šīs ir Francijas aizjūras teritorijas, abas salas, kas atrodas gandrīz pie Dienvidamerikas krastiem, ir Eiropas Savienība! Ar eiro, EVAK, brīvu ceļošanu (vīrs tika tikai ar ID karti, bet pases bija līdzi tāpat), Eiropas likumiem un visu, kas no tā izriet.
Dažas dienas šauboties, izvēle nonāca līdz Martinikai. Gan tāpēc, ka avioreisu izvēle bija labāka, gan tāpēc, ka mums ļoti patīk Madeira, un Martinika izskatījās gandrīz kā Madeiras tropiskā māsiņa. Lasot Martinikas aprakstus, bija sajūta, ka sala ir daudzpusīga un tajā pašā laikā maz zināma ārpus Francijas.
Tā kā mēs ceļojam tikai ar parastām mugursomām, tad drēbju sapakošana no Latvijas -30 grādiem, uz Parīzes +5 un Martinikas +30 lika nedaudz palauzīt galvu.
Pirmie iespaidi
Vairāk kā 20 stundas pēc izbraukšanas no mājām, lidojot no Rīgas uz Parīzi, un tad uz Martiniku, un ar taksi no lidostas mēs vēlā janvāra vakarā beidzot ieradāmies pirmajā palikšanas vietā. Gaiss bija ļoti karsts un mitrs, ceļš ārkārtīgi nogurdinošs, mobilie sakari nestrādāja vispār, bija grūti atrast īres dzīvokli, jo adrese bija nepilnīga. Un tumsā nekas neizskatījās īpaši pievilcīgi. Lai gan bijām apdzīvotā vietā - pilsētā, naktī, caur aizvērtiem logiem cikādes, putni un vēl nezin kāda dzīvā daba taisīja tādu orķestri, ka likās, ka guļam teltī džungļu vidū. Tajā naktī es paspēju vismaz pāris reizes dziļi apšaubīt savas dzīvē izdarītās izvēles.
Taču pietika man nākamajā rīta pamosties, iziet uz dzīvokļa terases, redzēt tālumā Karību jūru, un to, kā kolibri lido piemājas dārzā, un visas šaubas izgaisa.
Skats no īres dzīvokļa terases
Les Trois-Îlets
Pirmās 3 dienas pavadījām Les Trois-Îlets pilsētiņā. Lai gan pāris kilometru tālāk ir plaša pludmaļu zona, pats pilsētiņas centrs ir pavisam kluss un mierīgs. Šeit praktiski nav viesnīcu, tikai dzīvojamie rajoni.
Dienā, kad devāmies prom uz nākamo pilsētiņu, gaidījām autobusu pilsētas tirgus laukumā. Bija ļoti karsta, saulaina diena. Pie manis pienāca 2 sievietes (acīmredzami tādas pašas tūristes) un angliski pārjautāja, cikos ir autobuss un vai mēs arī to gaidām?
Arī viņas devās uz to pašu vietu, kur mēs. Savā starpā viņas runāja ļoti klusi, un es spēju sadzirdēt tikai divus vārdus, un nesapratu kādā valodā viņas runā.
Bet jo vairāk es uz viņām skatījos, jo vairāk man bija sajūta, ka kaut kas viņās ir ļoti pazīstams. Es nespēju to loģiski pamatot, bet acīmredzami - mums ir kaut kas fundamentāli kopīgs.
Prātā pārcilāju, no kurienes gan viņas varētu būt? Skandināvija? Nē, diez vai. Pavisam noteikti nav Rietumeiropa. Beigās es neizturēju un pajautāju, no kurienes jūs esat?
Un liels bija mans pārsteigums, kad šeit 8500 km attālumā no mājām, Karību jūras krastā, pilsētiņā kurā dzīvo ap 5 tūkstošiem cilvēku, viņas atbildēja “Mēs esam no Igaunijas!“
Un tā divi latvieši un divas igaunietes četratā gaidīja autobusu Les Trois-Îlets tirgus laukumā. Autobusu, kurš tā arī neatnāca, jo kā vēlāk izrādījās, sekojot vislabākajām franču tradīcījām, autobusa šoferi tajā dienā bija izlēmuši streikot.
Sausā sezona
Lai gan bijām “sausajā sezonā“, īsas, intensīvas lietus gāzes bija katru rītu ap saullēktu. Ik pa laikam tādas uznāca arī dienas vidū. Ātri iemācījāmies - ja sāk pilēt lietus, tad ir jāskrien kaut kur paslēpties, jo pēc pusminūtes gāzīs kā ar spaini. Šeit nemēdz būt “varbūt pāries“ un “tās jau tikai dažas piles“. Taču, pat ja sanāca izmirkt, gaiss bija silts un vējains un žāvēja kā ar fēnu.
Galvaspilsēta Fordefransa
Pilsētas nosaukums tiešā tulkojumā no franču valodas - Francijas cietoksnis. Iespējams, tieši šeit ir meklējama atbilde, kāpēc uz Martinikas salas pirātu pēdas tā īsti neatradīsi. Salas izvietojums reģionā un neatlaidība, ar kādu Francija aizstāvēja savu “cietoksni“ un teritoriju, pasargāja salu no pirātu un algotņu uzbrukumiem. Līdz ar to mūsdienās salas tūrisma identitāte ir vērsta uz ekotūrismu un lokālo kreolu kultūru, nevis pirātu tēmu.
kreols (u) – valoda, izcelsme un/vai kultūras forma, kas radusies, sajaucoties dažādām tautām, valodām un tradīcijām, parasti koloniālās vides ietekmē.
Karību krāsas
Krāsas šeit ir visur - vietējie valkā krāsainu, košu apģērbu, mājas ir ar krāsainām sienām, logiem un durvīm, debesis un jūra - koši zilas, visapkārt aug tropiski augi un krāsainas puķes, un tirgū tiek pārdoti tikpat krāsaini augļi.
Fordefransas tirgus
Schœlcher bibliotēka
Atpazīstamākā ēka visā salā ir šī bibliotēka, kas vēl joprojām ir atvērta un darbojas. Vēl viens pierādījums tam, cik ļoti francūžiem 19.gs. beigās patika radīt arhitektūras šedevrus Francijā, un tad tos izjauktus, gluži kā lego, pa daļām vest pāri okeānam.
Katedrāle, kristīgās tradīcijas un tūristu nodoklis
Visur uz salas var just, ka Martinikas iedzīvotāji ir pārliecināti kristieši. Svētdienās cilvēki pie atsevišķām baznīcām pulcējās tik lielā skaitā, ka visiem iekšā nepietika vietas un cilvēki klausījās dievkalpojumu no ārpuses. Praktiski katras pilsētas un ciemata centrā ir baznīca - veclaicīgas koka baznīcas mazākās vietās, un modernākas baznīcas citās. Pati iespaidīgākā - Fordefransas katedrāle (attēlos).
Tūristu nodoklis
Ieejot Fordefransas katedrālē, pamanīju uzrakstu franciski “Mazās svecītes cena - 1 eiro“, tālāk uzraksts angliski “Mazās svecītes cena - 2 eiro“.
Nosmējos pie sevis - tūristu nodoklis!
Neko darīt. Bija skaidrs, ka ar savu lauzīto franču valodu un bālo sejas krāsu par ne-tūristu man nav cerību izlikties.
Piegāju pie sievietes, kas pārdeva svecītes un franciski palūdzu mazo svecīti. Sieviete franciski pārprasīja vai vēlos mazo, pamāju un pasniedzu 2 eiro monētu. Un šajā brīdī viņa man pasniedz svecīti, viena eiro monētu atlikumā un sirsnīgi uzsmaida!
Izgājusi no katedrāles, sajūsmināti stāstīju vīram: “Iedomājies, man nelika maksāt tūristu nodokli! Es jūtos pieņemta!!!“
Bija 8 no rīta un diena jau bija izdevusies.
Sapņu pludmales
Les Salines pludmale
Martinikas pati slavenākā pludmale, kura dažreiz tiek arī pasaules top 100 skaistāko pludmaļu sarakstos. Vairāk nekā 1km gara smilšu josla ar palmām. Zinājām, ka pa dienu būs ļoti daudz cilvēku, tāpēc cēlāmies uz saullēktu. Kad ap 8 no rīta braucām prom, jau vairākas mašīnas gaidīja rindā uz vietām stāvvlaukumā.
Saint-Anne pludmale bija mūsu vismīļākā. Varbūt ne tik vizuāli satriecoša kā citas, bet ārkārtīgi jauka - mierīgs ūdens, tīras smiltis un koku ēna.
Marina līcis
Savas atrašanās vietas un izcilo apstākļu dēļ (dziļš, no vējiem pasargāts) līcis ir ļoti populārs starp Karību burātājiem un jūras ceļotājiem.
Katru dienu līcī var novērot vairākus simtus laivu un jahtu vienkopus.
Saint-Pierre pilsēta
Kādreiz iesaukta kā Karību jūras Parīze - skaista un savam laikam ļoti attīstīta pilsēta, taču 1902. gadā to nopostīja vulkāna izvirdums. Mūsdienās - klusa un neparasta pilsētiņa ar drupām ik uz soļa. Tūristi šeit apmeklē katastrofu muzeju, bet aktīvais vulkāns un izvirduma skartais reģions ir pētījuma zona ģeologiem un zinātniekiem.
Savvaļas pludmales un pārgājienu teritorijas
Ārpus populārajām pludmalēm, gar visu salas krastu ir neskaitāmas mazākas un lielākas savvaļas pludmales un pārgājienu teritorijas. Salas austrumu un ziemeļu krastam, ko tieši apskalo Atlantijas okeāns, ir raksturīgi spēcīgi vēji, viļņi un straumes. Daudzas zonas nav piemērotas un ir bīstamas peldēšanai, taču ir lieliskas pārgājieniem, putnu vērošanai un ainavu baudīšanai. Daudz kur esot darba dienās no rīta, staigājām apkārt pilnīgi vieni paši.
Rums, banāni un grillēta vista
Plantācijās lielākoties audzē banānus un cukurniedres. Cukurniedres izmanto īpaša, vietējā ruma gatavošanai, ar ko sala pasaulē ir pazīstama. Martinikas rums ir īpaši aizsargāts un sertificēts (līdzīgi kā šampanietis Šampaņas reģionā), un ir iecienīts kā retāks, premium klases rums. Uz salas ir vairākas vēsturiskas ruma destilētavas, kuras ir iespējams apmeklēt un degustēt dažādus ruma veidus.
Taču īstā Martinikas garša un smarža, iespējams, ir tieši grillēta vista - vistas un gaiļi staigā pat pa pilsētu ielām, un gandrīz katrā ceļa malā brīvdienās grillē un pārdod ceptas vistiņas.
Tirdziņos vietējie pārdod un piedāvā degustēt reģionam raksturīgu dzērienu - ruma kokteili “Planteur“, ko varētu latviskot kā “Plantatora punšu“.
Sastāvs: Martinikas rums 50%, laims, ananāss, gvajave, marakuja, apelsīns, kanēlis, cukurniedru cukurs, vaniļa.
Vietējie iedzīvotāji un franču valoda
Varētu teikt, ka Martinikas iedzīvotāji dzīvo ar divām identitātēm - no vienas puses Francijas politiskā un vēsturiskā sistēma, kas dod stabilitāti un piederību Eiropai, bet no otras puses viņu afrikāņu izcelsme, kurai ir pašai sava kultūra, tradīcijas un pašapziņa.
Jau no paša sākuma es jutu, ka vietējie nav īsti pieraduši pie citu valstu tūristiem (lasīt, ne-franču tūristiem), un fotografēt ikdienas ainas publiskās vietās es nejutos ērti. Taču tas nepavisam nenozīmē, ka vietējie nebūtu draudzīgi. Mēs sastapām ļoti daudz sirsnīgus cilvēkus, un ja manu ierobežoto franču valodas prasmju dēļ gari nerunājām, tad smaidi, patiesa labvēlība un lepnums, ka mēs izvēlējāmies atbraukt tieši uz viņu salu, bija patiesi un jūtami.
No visiem saviem ceļojumiem, vietējo izturēšanās Martinikā man patīk vislabāk - proti, mums gandrīz nekad neviens neuzbāzās, kā tas mēdz būt lielās pilsētās un citās kultūras, bet tajā pašā laikā - pat ja mums likās, ka neviens mums nepievērš uzmanību, tiklīdz, kā mums vajadzēja palīdzību, tā vienmēr parādījās! Lielākoties es pat nepaspēju pajautāt, kā kāds vietējais iedzīvotājs jau bija pamanījis mūsu apjukumu un rādīja, kurp iet, vai ko un kā darīt.
Pamatzināšanas franču valodā bija ārkārtīgi noderīgas, bet daži citi tūristi apstiprināja, ka kaut kā tiek galā arī tikai ar angļu valodu.
Martinikas vizītkartes pilsētiņa Les Anses-d'Arlet
Visa sala ir noklāta ar nelielām apdzīvotām vietām. Tipiski, katrā ciematiņā ir viena neliela koka baznīca un, ja ciematiņš ir krastā - tad arī koka piestātne/laipa.
Taču viena pilsētiņa ir tūristu un publicistu īpaši iemīļota - Les Anses-d'Arlet. Un tieši tāpēc, ka šeit koka piestātne ir tieši pretī baznīcai, veidojot šo pastkartes cienīgo ainavu. Meklējot informāciju par Martiniku, šis būs visbiežāk redzamais un vislabāk atpazīstamais kadrs.
Jardin de Balata - botāniskais dārzs
Otra Martinikas vizītkartes ainava pavisam noteikti ir palmas Balata Botāniskajā dārzā. Dārzs ir patiešām satriecošs ar neparastiem, gandrīz vai aizvēsturiskiem augiem, koi zivju dīķiem, kolibri putniem un taku, kas iekārta augstu kokos.
Putni, bruņurupuči un dzīvā daba
Brūnais pelikāns
Šos lielos putnus varējam sastapt daudzās Martinikas pludmalēs un piekrastēs. Īpaša atrakcija bija vērot, kā tie dramatiski pikē okeānā, lai ķertu zivis,
Mangrovju audzes
Vairākas takas un koka laipas ir iekārtotas piejūras mežos un mangrovju teritorijās, kur var redzēt krabjus, iguānas, gārņus un citus ūdensputnus.
(Redzējām tikai vienu iguānu, kura ātri pārskrēja taku. Fotografēties neviena iguāna šoreiz negribēja)
Ja paveicas, dažās Martinikas pludmalēs var sastapt arī jūras bruņurupučus. Izbraucām pussešos no rīta, lai pirms 7 jau būtu pirmajā potencialājā bruņurupuču pludmalē - Anse Noire. Šajā pludmalē bija izteikti viļņi un pēc pāris nopeldētām minūtēm, sapratu, ka tik sakultā ūdenī es neko neieraudzīšu. Taču šī pludmale atrodas blakus citai - Anse Dufour. Tā nu devāmies uz to. Tālāk dziļumā atradu plašu jūraszāļu laukumu, kur bruņurupuči varētu potenciāli nākt mieloties. Atgriezos ar līdzi paņemto GoPro un tieši tajā brīdī arī viens bruņurupucis parādījās. Nebiju gaidījusi, ka viņi ūdeni tik skaisti zaigo:
Kas nesanāca
Lietus dēļ nebija iespējams doties ekskursijā uz ūdenskritumu (Les Gorges de la Falaise) - taka uz to ved caur upes kanjonu, kas lietus laikā strauji applūst. Drošības apsvērumu dēļ taka ir pieejama tikai gida pavadībā, kad upes ūdens līmenis ir zems, un ekskursijas mūsu ceļojuma laikā nenotika.
Līdzīga iemesla dēļ izlēmām neiet pārgājienos pa kalniem un Pelē vulkāna takām - maršruti var aizņemt pat 6-8h, un katru dienu virs kalniem redzējām pelēkus lietus mākoņus, kas nevilināja veltīt vienu dienu šādam pārgājienam.
Salas problēmas
Sala ekonomiski ir atkarīga no tūrisma un no Francijas valdības palīdzības. Blīvā apdzīvotība, liels pārtikas un citu preču imports, Karību reģiona ekskluzivitāte un vēl citi apstākļi visi kopā rada lielu dzīves dārdzību. Martinika nav tik dārga kā Parīze, bet ir dārgāka kā vidēji Francija. Tajā pašā laikā, pakalpojumu kvalitāte ir viduvēja - salīdzinot ar Eiropas valstīm, viesnīcu, ēdināšanas, ekskursiju un citi pakalpojumi bija izteikti dārgāki, un visbiežāk, arī sliktāki.
Tāpēc palikām vienkāršos īres dzīvokļos un ēdienu gatavojām paši.
Banānu audzēšanā kādreiz plaši izmantoja kaitīgus pesticīdus, un liela daļa salas augsnes joprojām ir piesārņota. Tas nerada draudus tūristiem un salas viesiem, taču atstāj negatīvas sekas ilgtermiņā uz vietējiem iedzīvotājiem, kas šim piesārņojumam ir pakļauti gadiem. Piesārņojums arī samazina jau tā ierobežoto lauksaimniecības zemju platību.
Uz salas nav malārijas, bet odi var pārnēsāt citas tropiskās slimības kā Denges drudzi, Zikas vīrusu u.c. Visaktīvākie tie ir krēslas stundās, tāpēc šajā laikā centāmies uzturēties iekštelpās vai vējainās pludmalēs.
Atgriešanās mājās
Šī sala varbūt nav domāta visiem. Bet tā pavisam noteikti bija īstā izvēle mums. Foto - varavīksne pēc kārtējās lietus gāzes, pāris stundas pirms lidojuma atpakaļ uz Eiropu.
Arī pirms gada atgriežoties Rīgā no Marokas, pārsēšanās bija Parīzes piepilsētā. Ja toreiz es biju laimīga atgriezties Eiropā, tad šoreiz es sēdēju vilcienā uz Parīzes centru un domīgi skatījos apkārt. Pilnīgi visi apkārtējie cilvēki tumšās, drūmās drēbēs sēdēja nodūruši galvas un skatījās telefonos. Neviens nerunāja, neviens nesmaidīja. Aiz loga no pelēkām debesīm krita lietus. Viss šis skats bija tik diametrāli pretējs Martinikai, ka situācija likās absurdi komiska.
Man ļoti patīk ceļot, bet man arī ļoti patīk atgriezties mājās. Taču sēžot tajā Parīzes vilcienā, pirmo reizi pēc daudziem ceļojumiem, es jutos noskumusi, jo jutu, ka Martinika man patiešām pietrūks. Salas siltums, krāsas un cilvēku sirsnīgā attieksme mani domās pavadīja vēl vairākas nedēļas, un Latvijas ziema šogad likās par vismaz vienu mēnesi īsāka.
[ Janvāris, 2026. Teksts un visi materiāli autores oriģināli. Bez rakstiskas atļaujas pārpublicēt aizliegts. ]
